Kā pamatiekārtas iežu laušanai un urbšanai, akmens urbji ir kļuvuši par daudzveidīgu produktu sistēmu ar dažādiem tipiem un specifikācijām, jo atšķiras enerģijas avots, atbalsta metode, iežu laušanas mehānisms un pielietojuma scenāriji. Izpratne par atšķirībām starp dažādiem akmeņu urbjiem ir ļoti svarīga precīzai atlasei, būvniecības efektivitātes optimizēšanai un ekspluatācijas drošības nodrošināšanai.
No enerģijas avota viedokļa akmens urbji galvenokārt tiek iedalīti četrās kategorijās: pneimatiskās, hidrauliskās, elektriskās un iekšdedzes. To atšķirības slēpjas enerģijas avotā, veiktspējas raksturlielumos un piemērojamos scenārijos. Pneimatiskās akmens urbjmašīnas izmanto saspiestu gaisu kā jaudu, tām ir salīdzinoši vienkārša struktūra, zemas izmaksas un tās ir viegli kopjamas. To trieciena frekvence parasti ir 20–50 Hz, tāpēc tie ir piemēroti parastajām raktuvēm un tuneļiem, kur ir viegli pieejama gaisa padeve. Tomēr tiem ir salīdzinoši augsts enerģijas patēriņš un tie rada ievērojamu troksni. Hidrauliskajās klinšu urbjmašīnās kā barotne tiek izmantots augsts-spiediena hidrauliskais šķidrums, tiem ir augsts jaudas blīvums, un tie var sasniegt trieciena frekvenci 30–70 Hz. Griezes momentu un trieciena enerģiju var precīzi noregulēt, nodrošinot augstu efektivitāti un zemu vibrāciju cieto iežu un dziļo caurumu operācijās. Tie ir piemēroti tuneļu un hidroelektrostaciju projektiem ar augstām veiktspējas un vides aizsardzības prasībām. Elektriskās akmens urbjmašīnas tiek darbinātas ar elektromotoriem, tām ir augsts enerģijas patēriņš, tās ir tīras un zems trokšņa līmenis, un tās ir piemērotas maza diametra operācijām pazemes vai iekštelpu vidē ar stabilu barošanas avotu. Iekšdedzes akmeņu urbjmašīnām nav nepieciešams ārējs strāvas avots, tās ir ļoti mobilas, un tās var ātri izvietot uz lauka vai kalnu apvidos bez elektrības vai gaisa. Tomēr to vibrācija un emisijas ir salīdzinoši ievērojamas, un tās galvenokārt izmanto pagaidu un decentralizētos projektos.
Atbalsta un piedziņas metožu ziņā klinšu urbjus var iedalīt rokas, balstu, augšup{0}}montējamos un sliedēs{1}}montējamos veidos. Galvenās atšķirības slēpjas darbības elastībā un urbšanas dziļuma iespējās. Rokas modeļi ir mazi un viegli, kas atvieglo urbumu urbšanu šaurās telpās vai sarežģītās vietās, un ir piemēroti maza-diametra, sekliem caurumiem. Kājās{6}}montētie modeļi, kurus darbina un atbalsta pneimatiskās kājas, ievērojami samazina darba intensitāti, un tos plaši izmanto seklos līdz vidēja lieluma bedrēs raktuvēs un ceļmalās. Uz augšu- vērstiem modeļiem urbšanas svira ir koaksiāli izvietota ar galveno bloku, īpaši paredzēta urbšanai uz augšu, pielāgojot urbuma leņķus 60 grādi–90 grādi. Uz sliedes{13}}montētie modeļi ir stingri savienoti ar klinšu urbšanas iekārtu, nodrošinot augstu pozicionēšanas precizitāti un stabilitāti, kā arī spēcīgu piedziņu, kas ir piemērota vidēji dziļiem un dziļiem caurumiem, lieliem urbšanas attālumiem un augstas{14}}efektivitātes caurumu veidošanai; parasti atrodami lielos tuneļos un atklātās{15}}bedres raktuvēs.
Pamatojoties uz akmeņu -laušanas mehānismiem un urbšanas metodēm, iežu urbji tiek iedalīti triecienurbjmašīnās, rotācijas urbjos un triecienurbjmašīnās-, kas atšķiras pēc iežu-laušanas metodēm un iežu veida pielāgošanās iespējām. Triecienurbji balstās uz augstas-frekvences triecieniem no virzuļa pret urbja uzgali, lai šķeltu akmeņus, padarot tos piemērotus cietu un abrazīvu iežu masām, ar ievērojamu priekšrocību urbšanas efektivitātē cietos akmeņos. Rotējošie urbji galvenokārt izmanto griešanas darbību, kas apvienota ar aksiālo vilci nepārtrauktai iežu šķelšanai, un tos parasti izmanto mīksto iežu un ogļu šuvēs ar salīdzinoši zemu vibrāciju un troksni. Triecien-rotācijas hibrīda urbjmašīna apvieno abu priekšrocības, izmantojot triecienu, lai nojauktu iežu struktūru, un rotāciju, lai noņemtu putekļus, saglabājot līdzsvarotu veiktspēju vidēji-cieta līdz cieta iežu diapazonā, un pašlaik tas ir visplašāk izmantotais veids.
Turklāt dažādas akmens urbjmašīnas atšķiras ar urbja uzgaļu rotācijas metodēm: iekšējie rotējošie urbji izmanto spirālveida stieni un sprūdrata mehānismu, lai ar pārtraukumiem darbinātu urbi, tādējādi iegūstot kompaktu struktūru; ārējās rotējošās urbjmašīnās tiek izmantots neatkarīgs gaisa vai hidrauliskais motors, lai nepārtraukti darbinātu urbi, nodrošinot izcilu griezes momentu un vadāmību. Triecienu biežuma līmeņi arī atšķiras; pneimatiskajiem iežu urbjiem lielākoties ir zemas-frekvences (mazāka par vai vienāda ar 42 Hz), savukārt hidrauliskie iežu urbji var sasniegt augstākas frekvences, kas palīdz uzlabot iežu laušanas efektivitāti un urbuma sienu veidošanās kvalitāti.
Rezumējot, atšķirības starp iežu urbjiem slēpjas kodola izmēros, piemēram, strāvas avotā, atbalsta metodē, iežu laušanas mehānismā, urbja rotācijas metodē un frekvences parametros. Šīs atšķirības nosaka to attiecīgos veiktspējas ierobežojumus un piemērojamos scenārijus. Inženierpraksē ir nepieciešams vispusīgi izvēlēties piemērotu iežu urbi, pamatojoties uz tādiem faktoriem kā iežu apstākļi, urbuma diametrs un dziļums, energoapgāde, vides aizsardzības prasības un darbības vide, lai pilnībā izmantotu dažādu iežu urbumu priekšrocības un panāktu efektīvas, drošas un ekonomiskas iežu rakšanas un urbšanas darbības.
